Katra kara vēsturē parasti tiek aprakstīti pirmie šāvieni un to liecinieki. Katrs stāsts sniedz ieskatu ne tikai par kara sākumu, bet arī par laikmetu, kurā cilvēki dzīvoja.
Vēsturnieki, kuri apspriež pirmos šāvienus Amerikas pilsoņu karā 1861. gadā, parasti apraksta ieročus, lielgabalus un burukuģus ap cietoksni netālu no Čārlstonas, Dienvidkarolīnas.
1914. gadā notikumi tuvojās Pirmā pasaules kara sākumam, kad Sarajevā teroristi uz ielas ar granātām un pistoli nogalināja Austroungārijas arhibīskapu.
Bija nepieciešams laiks līdz Nirnbergas kara prāvai, lai pilnībā saprastu, kas notika netālu no Polijas robežas 25 gadus vēlāk. 1939. gadā nacistu SS karaspēks ģērbās poļu uniformās un inscenēja uzbrukumu vācu radiostacijai. Ādolfs Hitlers atsaucās uz šādiem uzbrukumiem, lai attaisnotu “blitzkrieg” invāziju, uzbrūkot Polijas pilsētām un civiliedzīvotājiem ar tankiem, lidmašīnām un karaspēku.
Katrs no šiem incidentiem sniedz arī pārskatu par tā laika tehnoloģijām — tehnoloģijām, kurām bija liela nozīme turpmākajā karā un to cilvēku dzīvēs, kuri dzīvoja kara apstākļos.
Karš Ukrainā notiek pēc šādas shēmas. 2022. gada 24. februārī Krievijas bruņotie spēki ar karaspēku, tankiem, lidmašīnām un spārnotajām raķetēm šķērsoja Ukrainas robežu. Taču pirmie šāvieni patiesībā tika raidīti dažas stundas iepriekš, kad kalendārā vēl bija 23. februāris. Viņi iesaistīja kiberieroci “Foxblade”, kas tika palaists pret datoriem Ukrainā. Atbilstoši mūsdienu tehnoloģijām tie, kuri pirmie pamanīja uzbrukumu, atradās puspasaules attālumā, strādājot Amerikas Savienotajās Valstīs, Redmondā, Vašingtonā.
Tas parāda, cik svarīgi ir atkāpties un izvērtēt pirmos kara mēnešus Ukrainā, kas valstij ir bijis postošs laiks, piedzīvojot iznīcību un zaudējot cilvēku, tostarp nevainīgu civiliedzīvotāju, dzīvības. Lai gan neviens nevar prognozēt, cik ilgi šis karš turpināsies, jau tagad ir skaidrs, ka tas atspoguļo tendenci, kas novērota citos lielos konfliktos pēdējo divu gadsimtu laikā. Valstis karo, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, un paši kari paātrina tehnoloģiju attīstības. Tāpēc ir svarīgi pastāvīgi izvērtēt kara ietekmi uz tehnoloģiju attīstību un lietošanu.
Krievijas iebrukums daļēji balstās uz kiberstratēģiju, kas ietver vismaz trīs atšķirīgus un dažkārt koordinētus centienus — postošus kiberuzbrukumus Ukrainā, iekļūšanu tīklos un spiegošanu ārpus Ukrainas, kā arī kiberietekmes operācijas, kas vērstas pret cilvēkiem visā pasaulē. Šajā ziņojumā sniegta atjaunināta informācija un analīze par katru no šīm jomām un to savstarpējo koordināciju. Tas piedāvā arī idejas, kā labāk cīnīties pret apdraudējumiem šajā karā un pēc tā, kā arī jaunas iespējas valsts iestādēm un privātajam sektoram labāk sadarboties.
Pašreizējā kara kiberproporcijas sniedzas tālu aiz Ukrainas un atspoguļo kibertelpas unikālo dabu. Kad valstis kaujā sūta kodus, to ieroči pārvietojas ar gaismas ātrumu. Interneta globālie ceļi ļauj ar kiberdarbībām nojaukt lielu daļu no ilglaicīgās aizsardzības, ko nodrošina robežas, sienas un okeāni. Internets atšķirībā no sauszemes, jūras un gaisa, ir cilvēku radīts un balstās uz publiskā un privātā sektora īpašumtiesību, darbības un aizsardzības apvienojumu.
Tas savukārt prasa jaunu kolektīvās aizsardzības formu. Šajā karā Krievija, kurai ir ievērojama kibervara, ne tikai cīnās pret valstu aliansi. Ukrainas kiberaizsardzība lielā mērā ir atkarīga no valstu, uzņēmumu un NVO koalīcijas.
Tagad pasaule var sākt novērtēt uzbrukuma un aizsardzības kiberoperāciju agrīnās un relatīvās stiprās un vājās puses. Kur kolektīvā aizsardzība sekmīgi novērš uzbrukumus un kur tā ir nepietiekama? Kāda veida tehnoloģiju inovācijas tiek ieviestas? Svarīgi noskaidrot, kādi soļi ir jāsper, lai efektīvi aizsargātos pret kiberuzbrukumiem nākotnē? Cita starpā ir svarīgi šos novērtējumus balstīt uz precīziem datiem un neļauties maldināt nepamatotai miera sajūtai, ko rada ārējais uzskats, ka kiberkarš Ukrainā nav bijis tik postošs, kā daži baidījās.